Padomes 1970. gada 21. aprīļa Lēmums 70/243 par dalībvalstu finanšu iemaksu aizstāšanu ar Kopienu pašu resursiem ļāva Komisijai sākt iekasēt pašu resursus, lai finansētu ES budžetu, tā vietā, lai pilnībā paļautos tikai uz dalībvalstu finanšu iemaksām. Pirmie pašu resursi ES budžetā bija lauksaimniecības nodevas, muitas nodokļi un PVN resursi. Muitas nodokļus dēvē par tradicionālajiem pašu resursiem (TPR), jo tie vienmēr ir pastāvējuši kā tiešs ES budžeta ieņēmumu avots — atšķirībā no pievienotās vērtības nodokļa un valstu iemaksām, ko dalībvalstis dara pieejamus ES budžetā. Muitas nodokļi izriet no komercpolitikas un tirdzniecības politikas. Muitas nodokļus piemēro ārpussavienības valstu produktu importam, un nodokļu likmju pamatā ir kopējais muitas tarifs. Kā tas darbojas Iekasēšana Dalībvalstis ir atbildīgas par muitas nodokļu iekasēšanu saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Padomes Regulā par pašu resursu lēmuma īstenošanu. Dalībvalstīm ir jāievieš atbilstoša kontroles infrastruktūra, lai nodrošinātu, ka to administrācija, jo īpaši muitas iestādes, pienācīgi veic savus uzdevumus. Laikposmā no 2021. līdz 2027. gadam dalībvalstis paturēs 25 % no iekasētajiem muitas nodokļiem. Tas ne tikai sedz iekasēšanas izmaksas, bet arī kalpo kā stimuls, lai nodrošinātu pienācīgu pienākošos summu iekasēšanu. Maksājumi TPR Komisijai tiek darīti pieejami katru mēnesi, divus mēnešus pēc maksājumtiesību konstatēšanas. Dalībvalstis, izmantojot detalizētu paziņojumu par maksājumiem, informē Komisiju par kontā kreditējamo TPR summu. Par jebkuru kavēšanos, nododot TPR Komisijas rīcībā, jāmaksā procenti. Kontrole Komisija sazinās ar dalībvalstu pārvaldes iestādēm, lai nodrošinātu, ka TPR iekasēšana notiek saskaņā ar ES tiesību aktiem muitas jomā un tiek ievēroti Lēmumā par pašu resursiem (Padomes Lēmums Nr. 2020/2053) un Padomes regulā par pašu resursu īstenošanas pasākumiem paredzētie finanšu noteikumi. Turklāt dalībvalstis ir finansiāli atbildīgas par jebkādiem TPR zaudējumiem, kas radušies to pieļautu administratīvo kļūdu dēļ.
