18. aprīlī aprit 75 gadi, kopš tika parakstīts Parīzes līgums jeb Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas (EOTK) līgums, kas bija pirmais solis ceļā uz mūsdienu Eiropas Savienības izveidi. Parīzes līgums, kuru parakstīja Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācijas Federatīvā Republika, pavēra ceļu uz Eiropas ekonomiskās integrācijas padziļināšanu un Eiropas Ekonomikas kopienas izvedi (Romas līgums, 1957) un Eiropas Savienības izveidi (Māstrihtas līgums, 1992). Ideja par ogļu un tērauda kopienu pirmo reizi izskanēja Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana 1950. gada 9. maija deklarācijā, kuru šodien pazīstam ar nosaukumu Šūmana deklarācija. Atskatoties uz Otrā pasaules kara nodarīto postu, viņš norādīja, ka “tādējādi izveidotā solidaritāte ražošanā skaidri parādīs, ka karš starp Franciju un Vāciju ne tikai kļūs neiedomājams, bet arī praktiski neiespējams.” Gadu vēlāk tika izveidota EOTK. Kopienas galvenais mērķis bija organizēt ogļu un tērauda brīvu apriti un brīvu piekļuvi ražošanas avotiem, kā arī nodrošināt cenu pārredzamību. Tolaik izvēle par labu oglēm un tēraudam bija lielā mērā simboliska, jo 20. gadsimta piecdesmito gadu sākumā tās bija vitāli svarīgas nozares. Papildus ekonomiskajiem ieguvumiem no Francijas un Vācijas resursu apvienošanas, tā iezīmēja arī abu valstu sāncensības beigas. Kopējā ogļu un tērauda tirgus izveide, kas sākotnēji bija paredzēta kā eksperiments, kuru pakāpeniski varētu paplašināt, aptverot citas ekonomikas jomas, galu galā noveda pie politiskas savienības izveides. Parīzes līgums arī lika pamatus daudzām mūsdienu ES institūcijām, izveidojot izpildinstitūciju jeb tā dēvēto Augsto iestādi, kas ir Eiropas Komisijas priekštece, kā arī Parlamentāro asambleju, Ministru padomi, Tiesu un Padomdevēju komiteju. Plašāka informācija Dibināšanas līgumi Sīkāka informācija Publikācijas datums2026. gada 17. aprīlisAutorsKomunikācijas ģenerāldirektorāts
