Pārdomu dokuments par Eiropas aizsardzības nākotni

Pārdomu dokumentā ir izklāstīti trīs iespējamie scenāriji, kā varētu veidoties Eiropas aizsardzības jomas nākotne.

• Scenārijs “Sadarbība drošības un aizsardzības jomā”

ES valstis par vajadzību sadarboties drošības un aizsardzības jomā joprojām lemtu brīvprātīgi un katrā gadījumā atsevišķi, savukārt ES arī turpmāk papildinātu nacionālos centienus. Sadarbība aizsardzības jomā pastiprinātos, taču ES līdzdalība vissvarīgākajās operācijās joprojām paliktu ierobežota. Jaunais Eiropas aizsardzības fonds palīdzētu izveidot dažas jaunas kopīgas funkcijas, tomēr aizsardzības potenciāla attīstību un apgādi dalībvalstis vairumā gadījumu joprojām uzraudzītu individuāli. ES un NATO sadarbības forma un struktūra nemainītos.

• Scenārijs “Dalīta drošība un aizsardzība”

Saskaņā ar šo vērienīgāko scenāriju ES valstis apvienotu noteiktus finansiālos un operatīvos resursus, padarot aizsardzību solidārāku. ES arī vairāk iesaistītos Eiropas aizsardzībā gan savā teritorijā, gan ārpus tās. Tā uzņemtos atbildīgāku lomu tādās jomās kā kiberdrošība, robežaizsardzība vai cīņa pret terorismu un pastiprinātu aizsardzības un drošības dimensiju tādās iekšējās ES rīcībpolitikās kā enerģētikas, veselības, muitas vai kosmosa politika. To papildinātu tikpat izteikta politiskā griba rīkoties un strauji mainīgiem apstākļiem piemērota lemšanas procedūra. ES un NATO sadarbības forma un struktūra nemainītos.

• Scenārijs “Kopēja aizsardzība un drošība”

Visvērienīgākais scenārijs, kas paredz, pakāpeniski attīstot kopīgu ES aizsardzības politiku, radīt kopīgu aizsardzību, kura pamatotos uz ES līguma 42. pantu, kas dod iespēju līdzīgi domājošu dalībvalstu grupai Eiropas aizsardzību pacelt nākamajā līmenī. Šajā scenārijā ES valstis uzņemtos lielākas saistības savstarpējās drošības ziņā, un Eiropas aizsardzība līdz ar to kļūtu par ES un NATO kopīgu atbildības jomu. Eiropas Savienība, balstoties uz augstākā līmenī integrētiem dalībvalstu aizsargspēkiem, spētu veikt pat vissarežģītākās drošības un aizsardzības operācijas. ES sniegtu atbalstu kopīgām aizsardzības programmām (sadarbībā ar Eiropas aizsardzības fondu), kā arī izveidotu īpašu Eiropas Aizsardzības pētījumu aģentūru. Tā būtu arī labvēlīga augsne, lai rastos īsteni eiropeisks aizsardzības tirgus, kas savu izšķirīgo stratēģisko darbību spētu pasargāt no ārējiem pārņēmējiem.

Minētie scenāriji cits citu neizslēdz, tie tikai ilustrē trīs dažādus solidaritātes vērienīguma līmeņus.

Eiropas drošības palielināšana ir vitāla nepieciešamība. Procesa stūrētājas būs dalībvalstis, jo tieši tās ar ES iestāžu atbalstu lems par vērienīguma līmeni. Raugoties nākotnē, tām tagad jāizlemj, kuru ceļu ES iedzīvotāju aizsardzībā tās grib iet un cik strauji pa to virzīties.