Pāriet uz galveno saturu

Pārstāvības prasību direktīva

Pārstāvības prasību direktīva

Pārstāvības prasību direktīvas (ES) 2020/1828 mērķis ir nodrošināt, ka patērētāji spēj aizsargāt savas kolektīvās intereses ES, izmantojot pārstāvības prasības, proti, pārstāvības iestāžu (t. s. tiesīgo iestāžu) celtās prasības. Tajā ir paredzēts, ka visās ES valstīs ir pārstāvības prasību mehānisms. Direktīva uzlabo patērētāju piekļuvi tiesu iestādēm, vienlaikus paredzot arī atbilstošus aizsardzības pasākumus, lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesāšanās.

Pārstāvības prasības ir tādas prasības, ko tiesīgās iestādes patērētāju grupu vārdā ceļ valstu tiesās vai administratīvajās iestādēs, lai pieprasītu aizlieguma pasākumus (t. i., izbeigt kāda tirgotāja nelikumīgo praksi, līdzīgi tam, kas paredzēts Aizliegumu direktīvā 2009/22/EK), tiesiskās aizsardzības pasākumus (piemēram, atmaksu, aizstāšanu, remontu) vai gan aizlieguma, gan tiesiskās aizsardzības pasākumus.

Direktīvas mērķis ir aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses daudzās tiesību un ekonomikas nozarēs, tādās kā datu aizsardzība, finanšu pakalpojumi, ceļojumi un tūrisms, enerģētika un telesakari. Direktīvu piemēros pārstāvības prasībām, kas celtas pret tirgotāju nelikumīgām darbībām (pārkāpumiem), kā paredzēts tās I pielikumā uzskaitītajos ES noteikumos. Visi I pielikuma grozījumi ir atrodami “Eur-Lex”.  Dalībvalstis var arī nolemt piemērot pārstāvības prasību mehānismu, ko paredz Pārstāvības prasību direktīva, citās jomās vai visās tiesību jomās.

Eiropas Komisijas priekšlikums attiecībā uz Pārstāvības prasību direktīvu bija daļa no ES patērētāju tiesību pārskatīšanas

Par ko ir runa Pārstāvības prasību direktīvā?

Globalizācija un digitalizācija ir palielinājusi risku, ka viena un tā pati vai līdzīga nelikumīgā prakse nodara kaitējumu lielam patērētāju skaitam. Plaša mēroga ļaunprātīga prakse, tāda kā negodīgu līguma noteikumu plašs izmantojums hipotekārajos līgumos no banku puses vai ceļojumu un lidojumu masveida atcelšana bez kompensācijas pandēmijas laikā ir tikai daži tādu gadījumu piemēri, kuros varētu būt skartas ES patērētāju kolektīvās intereses.

Tomēr attiecīgie patērētāji var justies bezspēcīgi un vilcināties ar tiesvedības uzsākšanu. Neskaidrība par savām tiesībām vai to, kādi procesuālie mehānismi ir pieejami, psiholoģiskā nevēlēšanās rīkoties vai negatīvā attiecība starp paredzamām izmaksām un individuālas prasības ieguvumiem ir šķēršļi, ar kuriem var saskarties patērētāji. Kolektīvie tiesību aizsardzības mehānismi, tādi kā Direktīvā (ES) 2020/1828 paredzētais mehānisms, līdz ar to ir vajadzīgi, lai patērētāji varētu pārvarēt šķēršļus, ar kuriem viņi saskaras individuālu prasību ietvaros. Šie mehānismi arī veicina godīgāku konkurenci, jo tie rada vienādus konkurences apstākļus tirgotājiem, kas darbojas ES iekšējā tirgū. Tiem var būt spēcīga atturoša ietekme uz negodīgiem tirgotājiem.

Kas ceļ pārstāvības prasības un kāpēc?

Patērētājus, kas cietuši no viena tā paša vai līdzīga tirgotāja nelikumīgas prakses, pārstāv tiesīga iestāde, patērētāju organizācija vai valsts iestāde, kas šo patērētāju interesēs un vārdā rīkojas kā prasītāja.

Individuālie patērētāji, kas ir ieinteresēti pārstāvības prasībā, nav prasītāji, bet viņiem vajadzētu būt tiesīgiem gūt labumu no šīs prasības.

Pārstāvības prasībā ar mērķi panākt tiesiskās aizsardzības pasākumus ieguvumiem vajadzētu būt tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā kompensācija, remonts, aizstāšana, cenas samazināšana, līguma izbeigšana vai samaksātās cenas atlīdzināšana, saskaņā ar to, ko paredz Savienības tiesības vai valsts tiesības, un atkarībā no katra atsevišķā gadījuma konkrētajiem apstākļiem. Pārstāvības prasībā ar mērķi panākt aizlieguma pasākumus attiecīgo patērētāju ieguvums būtu tādas prakses izbeigšana vai aizliegšana, kura ir bijusi pārkāpums.

Patērētāju ieguvums var būt arī kolektīvs izlīgums, kuru var noslēgt tiesīgā iestāde, kas ceļ prasību tiesā, un apsūdzētais tirgotājs. 

Runa var būt par iekšzemes pārstāvības prasībām, ko tiesīgā iestāde ir ierosinājusi tajā pašā dalībvalstī, kurā tā tika izraudzīta, vai pārrobežu prasībām, kas ierosinātas dalībvalstī, kura nav tā dalībvalsts, kur tiesīgā iestāde tika izraudzīta.

Ja tiesīgā iestāde ceļ pārstāvības prasību dalībvalstī, kurā tā ir izraudzīta, šī pārstāvības prasība būtu jāuzskata par iekšzemes prasību pat tad, ja tā ir celta pret tirgotāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, un pat tad, ja šīs prasības ietvaros tiek pārstāvēti patērētāji no vairākām dalībvalstīm.

Direktīva arī ļauj struktūrām, kas pārstāv patērētājus no dažādām dalībvalstīm, apvienot spēkus vienā pārstāvības prasībā.

2023. gada 25. jūnijā direktīvu sāka piemērot valsts līmenī. Tomēr līdz šim ne visas ES dalībvalstis ir transponējušas šo direktīvu. To, kāds ir pašreizējais stāvoklis saistībā ar dalībvalstu veikto transponēšanas pasākumu paziņošanu Eiropas Komisijai, var uzzināt vietnē “EUR-Lex”.

Skatiet to tiesīgo iestāžu sarakstu, kuras var celt pārrobežu prasības. ES dalībvalstis ir šīs iestādes paziņojušas Eiropas Komisijai.

Dalībvalstis savās valsts tīmekļvietnēs publicē to tiesīgo iestāžu sarakstus, kuras ir pilnvarotas celt iekšzemes pārstāvības prasības valsts līmenī. 

Kā patērētāji var paust vēlmi tikt pārstāvētiem kādas prasības ietvaros?

Patērētāji, kuri ir ieinteresēti prasībā, tiks informēti par gaidāmajām, izskatīšanā esošajām un pabeigtajām pārstāvības prasībām.

Prasībās ar mērķi panākt aizlieguma pasākumus patērētāji, kā to paredz nacionālie noteikumi, automātiski gūs labumu no rezultātiem. Tomēr pārstāvības prasībās ar mērķi panākt tiesiskās aizsardzības pasākumus viņiem būs apzināti jāizvēlas, vai viņi vēlas būt pārstāvēti un pēc tam gūt labumu no šo prasību rezultātiem.

Dalībvalstis principā var izvēlēties, vai paredzēt piedalīšanās mehānismu, nepiedalīšanās mehānismu vai abu mehānismu kombināciju.

Piedalīšanās mehānismā tikai tie patērētāji, kuri būs skaidri pauduši vēlmi būt pārstāvētiem, gūs labumu no prasības. Nepiedalīšanās mehānismā visi patērētāji, kuru vārdā tiesīgā iestāde ir nolēmusi celt prasību, būs pārstāvēti un šīs prasības iznākums tiem būs saistošs, ja vien viņi skaidri neizteiks vēlmi nepiedalīties prasībā. Dalībvalstu ziņā ir lemt par to, kurā tiesvedības posmā individuālie patērētāji varēs izmantot tiesības piedalīties vai nepiedalīties pārstāvības prasībā.

Kā tiek finansētas pārstāvības prasības?

Pārstāvības prasības var finansēt no publiskiem vai privātiem līdzekļiem.

Saskaņā ar direktīvu dalībvalstīm ir jāsniedz tiesīgajām iestādēm vajadzīgā palīdzība, lai nodrošinātu, ka tās var efektīvi īstenot savas tiesības celt pārstāvības prasības. Tās, piemēram, var paredzēt publisko finansējumu, ieskaitot strukturālo atbalstu, ierobežot piemērojamās tiesas vai administratīvās izmaksas vai nodrošināt piekļuvi juridiskajai palīdzībai. Dalībvalstis var arī atļaut tiesīgajām iestādēm prasīt, lai patērētāji, kas izteikušies, ka vēlas, lai tiesīgā iestāde tos pārstāvētu konkrētā pārstāvības prasībā ar mērķi panākt tiesiskās aizsardzības pasākumu, samaksātu nelielu dalības vai līdzīgu maksu.

Ja dalībvalstis atļauj līdzekļu devējiem, kas nav dalībnieki prasības ietvaros, finansēt pārstāvības prasības (tā sauktais trešo personu finansējums), tām ir jānodrošina, ka tiek novērsti interešu konflikti. Tām arī jānodrošina, ka tādu trešo personu finansējums, kurām ir ekonomiska interese celt pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem vai panākt attiecīgu rezultātu, nenovirza pārstāvības prasību no patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības.

Kas lemj par iekšzemes pārstāvības prasību procesuālo kārtību?

Direktīva ir balstīta uz noteiktiem principiem, un dalībvalstīm ir dota attiecīga rīcības brīvība saistībā ar tās īstenošanu. Piemēram, dalībvalstis var izvēlēties, vai pārstāvības prasības var celt tiesās vai administratīvajās iestādēs, vai abu veidu iestādēs atkarībā no ekonomikas nozares vai attiecīgās tiesību jomas.  Tāpēc dalībvalstu izvēles transponēšanas procesa ietvaros ir būtiskas direktīvas efektīvai piemērošanai.

“EC-REACT” — sadarbības instruments pārstāvības prasībām

Eiropas Komisija ir izstrādājusi IT rīku “EC-REACT” (kas ir abreviatūra no “European Commission Representative Actions Collaboration Tool” jeb Eiropas Komisijas sadarbības instruments pārstāvības prasībām). Tas ir elektronisks sadarbības rīks, kura mērķis ir atbalstīt pārstāvības prasību efektīvu darbību saskaņā ar Pārstāvības prasību direktīvu. Šis projekts atbilst juridiskajam pienākumam, kas noteikts ar direktīvas 14. panta 3. punktu. 
 
Ar “EC-REACT”:

  • dalībvalstis var darīt Eiropas Komisijai zināmas tiesīgās iestādes, kas izraudzītas pārrobežu un iekšzemes pārstāvības prasību ierosināšanai;
  • Eiropas Komisija var konsolidēt un publicēt to paziņoto tiesīgo iestāžu sarakstu, kuras ir pilnvarotas ierosināt pārrobežu pārstāvības prasības;
  • dalībvalstis un Eiropas Komisijas dienesti var kopīgi pārbaudīt to, vai ir ievēroti direktīvas 4. panta 3. punktā noteiktie tiesīgo iestāžu izraudzīšanas kritēriji, kā arī citus pārstāvības prasību darbības aspektus;
  • tiesīgās iestādes var sadarboties savu pasākumu ietvaros, kā to paredz direktīva;
  • tiesneši un administratīvās iestādes var sadarboties, lai veicinātu pārstāvības prasību netraucētu darbību visā ES;
  • dalībvalstis var iesniegt Eiropas Komisijai un Eiropas Komisijas dienestiem ziņojumu par pārstāvības prasību darbību tā, lai šo informāciju varētu apkopot ES ziņojumos.

Platforma ļauj sadarboties nošķirtās lietotāju grupās, proti, dalībvalstu pārstāvjiem, tiesīgajām iestādēm un tiesu iestāžu darbiniekiem, lai nodrošinātu direktīvas saskaņotu piemērošanu visā ES. Tā ļauj apmainīties ar informāciju diskusiju forumos, informācijas vai izmeklēšanas pieprasījumiem un šifrētiem vēstījumiem. Platforma nodrošina dokumentu depozitāriju, un tai ir meklēšanas un tulkošanas funkcijas ar ļoti labu veiktspēju.  
 
“EC-REACT” ir droša elektroniska platforma ar ierobežotu piekļuvi. Tā ir pieejama tikai iepriekš noteiktām lietotāju kategorijām, ja ir saņemta Eiropas Komisijas dienestu atļauja piekļūt.

Darbseminārs par Pārstāvības prasību direktīvas īstenošanu

Eiropas Komisijas organizēta tiešsaistes darbsemināra ietvaros dažādas ieinteresētās personas 2021. gada 26. novembrī varēja apspriest Pārstāvības prasību direktīvas (ES) 2020/1828 īstenošanu.

Darbseminārā piedalījās daudzveidīga ekspertu grupa no ES un no visas pasaules, tostarp patērētāju un uzņēmumu organizāciju locekļi, ES valstu pārstāvji, akadēmisko aprindu pārstāvji un praktiķi, kuriem ir pieredze kolektīvās tiesiskās aizsardzības prasībās. Eksperti dalījās vērtīgā zinātībā par to, kā ES valstis varētu efektīvāk īstenot Pārstāvības prasību direktīvu.

Šādi pārstāvības prasību efektivitātei būtiski temati tika apspriesti triju nelielu darba grupu ietvaros:

  • tiesīgo iestāžu izraudzīšanas kritēriji un prasību pieņemamība;
  • prasību finansēšana un publiskā palīdzība tiesīgajām iestādēm;
  • patērētāju informēšana, viņu iesaistīšana prasībās, kā arī tiesiskās aizsardzības pasākumu sadalīšana starp patērētājiem (ieskaitot IT rīku izmantošanu).

Darbsemināra diskusiju dokumenti, ziņojumi un ieraksti ir pieejami šeit: Seminārs par Pārstāvības prasību direktīvas (ES) 2020/1828 īstenošanu

Aizliegumu direktīva

No 2023. gada 25. jūnija Aizliegumu direktīvu 2009/22/EK atceļ un aizstāj ar Pārstāvības prasību direktīvu.
 
Aizliegumu direktīvu turpinās piemērot pārstāvības prasībām, ko tiesīgās iestādes cēlušas pirms 2023. gada 25. jūnija, kā to paredz Pārstāvības prasību direktīvas 22. panta 2. punkts.
 
Atbilstības tabulā var skatīt konkrētus Aizliegumu direktīvas noteikumus salīdzinājumā attiecīgajiem Pārstāvības prasību direktīvas noteikumiem. Atsauces uz atcelto Aizliegumu direktīvu uzskata par atsaucēm uz Pārstāvības prasību direktīvu, un tās lasa saskaņā ar iepriekš minēto atbilstības tabulu.
 
Zemāk skatiet to tiesīgo iestāžu sarakstu, kuras ES dalībvalstis izraudzījušas saskaņā ar Aizliegumu direktīvu, lai celtu prasības par aizliegumu citās ES valstīs, kurās ticis pieļauts pārkāpums.

Tiesīgo iestāžu saraksts